1958. gadā Nacionālais vēža institūts (NCI) uzsāka programmu vairāk nekā 35,{2}} augu ekstraktu skrīningam vairāk nekā 2{11}} gadus. Viens no retākajiem ārstniecības augiem starp 56 apdraudētajām augu sugām, kas palikušas pēc 4. ledāja, tam ir 2,5 miljonu gadu ilga vēsture uz zemes, un tas ir pazīstams kā augu valsts "dzīvā fosilija". Pasaulē ir 11 sugas. , manā valstī ir 4 sugas un 1 variants), lai iegūtu paklitakselu (tikai aptuveni 0,3 gpaklitaksela pulverisvar iegūt uz 3 kg mizas)
Paklitaksels ir dabiskas pretvēža zāles, kas izolētas no Klusā okeāna īves koka (Taxus brevifolia) mizas. Tās atklājums datēts ar 1962. gadu, kad botāniķis Arturs S. Bārklijs Vašingtonas štatā savāca Klusā okeāna īves mizas paraugus un nosūtīja tos izpētei Viskonsinas Absolventu pētniecības fondam. 1964. gadā Monro E. Wall un Mansukh Wani izolēja aktīvo vielu laboratorijā Research Triangle Park, Ziemeļkarolīnā, un 1967. gadā to nosauca par Taxol. Unikālais paklitaksela pretvēža mehānisms ir novērst vēža šūnu mitozi, stabilizējot mikrotubulīnu. tādējādi kavē audzēja augšanu. Tā kā dabiskajā vidē ir ierobežoti paklitaksela resursi, zinātnieki pēta arī paklitaksela ražošanu, izmantojot tādas metodes kā daļēji sintēze un mikrobu fermentācija, lai panāktu ilgtspējīgu piegādi.
1964. gadā citotoksicitātes eksperimenti pierādīja paklitaksela bioloģisko aktivitāti;
1969. gadā kā aktīvā sastāvdaļa tika identificēts paklitaksels, un tajā pašā gadā Wani et al. noteica vielas ķīmisko struktūru;
1978. gadā tika noteikts paklitaksela pulvera sastāvs;
1979. gadā Horvics u.c. ziņoja par paklitaksela darbības mehānismu;
1980. gadā viņš veica zāļu ievadīšanas procedūru izpēti, veica toksikoloģiskos eksperimentus ar paklitakselu un pabeidza toksikoloģisko pētījumu 1982. gadā;
No 1983. līdz 1987. gadam tika pabeigts paklitaksela I fāzes klīniskais pētījums;
No 1987. līdz 1989. gadam tika pabeigts paklitaksela II fāzes klīniskais pētījums;
Pēc 1990. gada tas tika pārcelts uz III fāzes klīnisko izpētipaklitakselu;
